Ja zāli bieži pļauj, ataugšanai tā patērē daudz barības vielu, īpaši slāpekli (N), kāliju (K) un fosforu (P), tāpēc veģetācijas periodā regulāri jādod virsmēslojums, bet jāņem vērā, ka jālieto būtu minerālmēsli kuru sastāvā ir mikroelementi - sērs, bors, dzelzs utt..
Optimālā mēslošana ir atkarīga no prasībām, ko izvirza zāliena izskatam vai pielietošanas nolūkam, ņemot vērā augsnes auglību, pļaušanas biežumu, sugu sastāvu un vides nosacījumus.
Svarīgs ir trīs galveno barības vielu līdzsvars jeb attiecības N:P:K. Ja devas nav sabalansētas, sāk ieviesties nezāles, izmainās zāliena sugu sastāvs. Pirmajā dzīves gadā zālienam īpaši nepieciešams slāpeklis, ka arī fosfors. Fosfors veicina sakņu sistēmas veidošanos gan jaunajiem sējumiem, gan arī agrāk izveidotajos zālienos. Kālijs nepieciešams dažādos periodos, bet sevišķi dzinumu intensīvas veidošanas periodā. Bieži vien tā iedarbību sekmē arī slāpekļa lietošana. Augiem slāpeklis vajadzīgs pēc zālienu appļaušanas. Veģetācijas beigās liela nozīme augu ziemcietībā ir fosforam un kālijam.
Zālienu var mēslot ar dažādiem minerālmēsliem, tikai svarīgi, lai augsnes reakcija neizmainītos.
Zālienu sāk mēslot agri pavasarī, jo mikroorganismi vēsā augsnē nedarbojas intensīvi, tāpēc organisko vielu mineralizācijas procesi noris lēni un augiem trūkst uzņemamā slāpekļa. Smilts un mālsmilts augsnēs slāpeklis samērā ātri izskalojas, it sevišķi maigās ziemās, tāpēc augiem tā pavasarī trūkst, augi ir bāli zaļā krāsā, mazi, tievi, lapas īsas un neattīstīti dzinumi.
Lai zālienu mēslojot nesabojātu, jāievēro:

• Mēslojums jāizkaisa vienmērīgi, kad augsne ir mitra
• Tūlīt pēc mēslošanas būtu vēlams aplaistīt zālienu
• Nedrīkst mēslot, ja gaisa temperatūra ir augstākā par +20°C
• Ja nav iespējams platību nolaistīt, jāmēslo tad, kad gaidāms lietus

Lietojot noteiktu mēslošanas programmu, var izvairīties no sēnīšu veidošanās, tiek veicināta dziļo sakņu sistēmas augšana un mazinās uzņēmība pret slimībām un tiek kavēta sūnas veidošanās.